atbildes...

… ne to, kas liek taureņiem dejot vēderā (kas arī ir ļoti jauki), bet to, kas caur sirdi piepilda visu ķermeni un liek apskaut visu pasauli... Bija laiks, kad es studēju bībeli. Gribēju saprast, kāpēc tā tika uzrakstīta un saglabājusies gadu tūkstošu garumā. Lai cik daudz nežēlīgu rīcību arī ir aprakstīts vecajā derībā, tā man palīdzēja sajust un saprast Dieva (Visuma, Augstākā spēka) klātbūtni. Pēc tam, lasot jauno derību vēlreiz un vēlreiz, centos atrast, kāpēc bija nepieciešams vēl viens pravietis (Dieva dēls), ko īsti viņš sludināja un ko ir jāiemācās no daudzajiem evanģēliju stāstiem. Apmēram piektajā gadā kopš sāku lasīt Bībeli, Bhagavad Gītu un citus daudzos stāstus, sapratu, ka cilvēce tika audzināta gluži kā mēs audzinām savus bērnus. Pavisam maziņus ar piemēru, tad slavējot un mazliet sodot, pēc tam runājam un stāstām, kas ir labi un kas nē, un visbeidzot palaižam lielajā pasaulē un ļaujam veikt pašiem savas izvēles. Cilvēces pusaudža gadiem bi

...manī ilgu laiku gruzdēja doma, ka aizliegt tenkošanu darbavietā ir aplama ideja, tikai kaut kā tā domas strukturēšana ilgi brieda. Tad nu šodien braucot mājās, beidzot šis jautājums atrisinājās manam prātam pieņemamā veidā. Kāpēc nedrīkst aizliegt tenkošanu? Tas būtu tas pats, kas iedzert pretsāpju zāles brīdī, kad sāp vēders. Tenkošana ir tikai sekas. Katram gadījumam ir kaut kāds cēlonis un ir jāstrādā ar cēloņiem, nevis sekām. Tenkošanas anatomija Dalībnieki: Tenkotājs Aptenkojamais Klausītājs 1. TENKOTĀJA iespējamie cēloņi (Kāpēc tenkotājs tenko?) : 1. 1. Zems pašvērtējums un n espēja vadīt savas emocijas (Emocionālā inteliģence) Dominē kādas no b ail ēm Nevarēt (Es nekas neesmu). Tikt atstumtam (Citi mani nemīl). Kļūdīties (Es zaudēšu "spēli"). Līdzsvaram pietrūkst b alv as (motivator i) Ziņkāre/zinātkāre (balva – Es sapratu!). Panākumi (balva – Manu sasniegumu novērtē citi!). Vara (balv

Vienmēr esmu ticējusi, ka visam daudzveidīgajam, ko redzam cilvēkos un sabiedrībā, kaut kur dziļi, dziļi apakšā ir vien dažas būtiskās lietas, kas variējot dažādās devās un pakāpēs veido mūsu darbus, emocijas un domas. Vēl vairāk šo ideju manī pastiprināja gūtās zināšanas par viendimensiju šūnu automātiem (Cellular Automata). Atļaušu ar šo teoriju jums pašiem iepazīties (piem. https://plato.stanford.edu/entries/cellular-automata/supplement.html), jo ne par to ir stāsts. Pēdējos gadus liku kopā un "tamborēju" visu, cik vien iespējams, par cilvēka dabu. Uzzināju, ka cilvēkam ir 3 bailes. Nevarēt (Es nekas neesmu). Tikt atstumtam (Citi mani nemīl). Kļūdīties (Es zaudēšu "spēli").  Te nav runa par instinktiem, to cilvēka daļu, kas dzīvo smadzeņu saknē. To mēs pat nevaram kontrolēt. Ja vien ķermenis funkcionē, mēs visi baidīsimies/izvairīsimies no fiziskiem ievainojumiem. Visas pārējās bailes var ielikt kādā no šīm 3 grupām. Pavērojiet paši savas bailes, var

Pat neveicot aptauju, ir viegli uzminēt, ka tipiskā atbilde ir - darbojoties un piedaloties. ...vai patiešām cilvēkam visu būtu jāpamēģina, lai pieņemtos gudrībā? Vai cilvēkam būtu "jāizbrien visi džungļi", lai saprastu sevi un lietu sakarības? Ja tomēr "Jā", tad, kas jāņem vērā izdzīvojot dažādas situācijas? Jaunībā un savos spēka gados, es nedomājot metos dažādās avantūrās, projektos, citu izdomātās "spēlēs" un diskusijās. Tā ir izdevies iegūt pieredzes stāstus gandrīz ikvienai situācijai. Tagad atskatoties domāju, cik no tā bija patiešām lietderīgi un, vai patiešām viss bija jāizdzīvo pašai? Vai jaunais izglītības modelis, kas tik milzīgu uzsvaru liek uz "piedalīšanos", patiešām būs ātrākais un labākais ceļš saprātīgu cilvēku audzināšanai? Lūk manas atbildes uz šiem jautājumiem. 1. Kāpēc man vajag šo pieredzi? Ir lietderīgi sākt ar šo vienkāršo jautājumu. "Visi dara tā" labi der spēlējot "Ādamam bij' septiņ' dēli

Gandrīz ikviens cilvēks sajūt lepnumu sevī sakot, es esmu brīvs cilvēks, dzīvoju brīvā valstī, man pieder māja, mašīna... Ja teikuma sākums "es esmu brīvs cilvēks" pēc būtības nepasaka neko (jo nav jau īsti skaidrs, kas tad tā brīvība ir), tad turpinājums "es dzīvoju brīvā valstī" iznīcina brīvību pašam cilvēkam pat nepamanot. Te sākas PIEDERĒŠANA- es esmu daļa no valsts. Un nav jau svarīgi, kam mēs izvēlamies piederēt: valstij, ģimenei, darbavietai, reliģijai vai partijai. Piederēt nozīmē vismaz daļēji pakārtot savas domas un nodarbes kādam citam spēkam. Es piederu un man pieder- to mūsos ieliek jau ar mātes pienu. To nav grūti izdarīt, jo mēs esam pārāk atkarīgi no citiem cilvēkiem. Tāpēc vajadzība pēc piederības ir tik ļoti dabiska, ka ir grūti pat ielīst savās smadzeņu dzīlēs, lai to pētītu un analizētu. Apzināti vai neapzināti šo piederēšanas vajadzību mēs kārtīgi cenšamies nostiprināt skolā, liekot bērniem un jauniešiem būt savas skolas, ciema un valsts

Dzīve ir kā tamborēta mežģīne. Dienu no dienas, cilpiņu pie cilpiņas mēs veidojam rakstu, ko tikai pēc laika un no lielāka attāluma varam pa īstam saskatīt. Pienāk brīdis, kad ir skaidri saprotams, ka kaut kas jau izskatās pabeigts un sākusies "apmalītes tamborēšana". Varētu izdomāt turpinājumu esošajam, bet varbūt nolikt malā esošo un uzsākt pavisam citu rakstu, citā stilā, citā krāsā un citās noskaņās? Vienā gadījumā mūža beigās iegūstam ko lielu un nozīmīgu, otrā- daudz un dažādas pieredzes, kas, visticamāk, paliks neredzamas un nesaprotamas tiem, kas dzīvos pēc mums. Vienā gadījumā lielāks guvums ir cilvēcei kopumā, otrā - cilvēkam pašam.