Kā gūt pieredzi?

Pat neveicot aptauju, ir viegli uzminēt, ka tipiskā atbilde ir - darbojoties un piedaloties. ...vai patiešām cilvēkam visu būtu jāpamēģina, lai pieņemtos gudrībā? Vai cilvēkam būtu "jāizbrien visi džungļi", lai saprastu sevi un lietu sakarības? Ja tomēr "Jā", tad, kas jāņem vērā izdzīvojot dažādas situācijas?

Jaunībā un savos spēka gados, es nedomājot metos dažādās avantūrās, projektos, citu izdomātās "spēlēs" un diskusijās. Tā ir izdevies iegūt pieredzes stāstus gandrīz ikvienai situācijai. Tagad atskatoties domāju, cik no tā bija patiešām lietderīgi un, vai patiešām viss bija jāizdzīvo pašai? Vai jaunais izglītības modelis, kas tik milzīgu uzsvaru liek uz "piedalīšanos", patiešām būs ātrākais un labākais ceļš saprātīgu cilvēku audzināšanai?
Lūk manas atbildes uz šiem jautājumiem.

1. Kāpēc man vajag šo pieredzi?

Ir lietderīgi sākt ar šo vienkāršo jautājumu. "Visi dara tā" labi der spēlējot "Ādamam bij' septiņ' dēli", bet dzīvē var izrādīties vien laika un resursu izšķērdēšana.

2. Jo vairāk zinu pirms uzsāku pieredzēt, jo mazāk zilumus iegūstu.

Vienkāršākajā gadījumā, instrukciju nelasīšana reizēm pat salauž jauniegādātos rīkus pirms tie patiešām sākti lietot. Bez tam, sākot darīt nesaprotot, cilvēks nereti iemācās rīkoties kļūdaini ... un pēc tam turpina atkārtot kļūdas.

3. Pārdomāta un empātiska vērošana ir līdzvērtīga darbībai.

Manuprāt šis pēdējais punkts ir visbūtikākais un vismazāk novērtētais pieredzes gūšanas ceļā. Tas gan aizņem vairāk laika, toties ļauj mācīties un saprast plašākā spektrā. Cilvēkam dotos spoguļneironus ir vērts likt lietā. Ne velti saka, ka gudrais mācās no citu kļūdām, bet muļķis pat no savām nē. 

Pārdomāta vērošana nozīmē, ka es uzdodu sev neskaitāmus "Kāpēc? Kas? Kur? Ko? Kad? Kā? ...", lai izprastu rīcības motīvus, cēloņus un sekas. 

Empātiska vērošana ļauj saprast notiekošā emocionālo pusi, kas tomēr, saskaņā ar cilvēka uzbūvi, ir galvenais atcerēšanās rīks.

Kā to izdarīt? 

Katram savs veids, atkarībā no dzīves piedāvātajām iespējām, noietā ceļa un izdomas. Man ir sava "vīzija". Brīdī, kad jau atkal gribas iesaistīties par visiem 200%, "nolieku" sevi uz laba, taisna un asfaltēta ceļa, gar kura malām ir tikai vienā virzienā caurredzams stikls, ir iespēja dzirdēt aiz stikla notiekošo, bet mani nevar sadzirdēt, un es nevaru iejaukties. Ceļš man dod stabilitātes sajūtu, iespēja redzēt un dzirdēt ļauj netraucēti pārdomāt, bet nespēja iesaistīties neizjauc citu cilvēku ieceres.