atbildes...

Pat neveicot aptauju, ir viegli uzminēt, ka tipiskā atbilde ir - darbojoties un piedaloties. ...vai patiešām cilvēkam visu būtu jāpamēģina, lai pieņemtos gudrībā? Vai cilvēkam būtu "jāizbrien visi džungļi", lai saprastu sevi un lietu sakarības? Ja tomēr "Jā", tad, kas jāņem vērā izdzīvojot dažādas situācijas? Jaunībā un savos spēka gados, es nedomājot metos dažādās avantūrās, projektos, citu izdomātās "spēlēs" un diskusijās. Tā ir izdevies iegūt pieredzes stāstus gandrīz ikvienai situācijai. Tagad atskatoties domāju, cik no tā bija patiešām lietderīgi un, vai patiešām viss bija jāizdzīvo pašai? Vai jaunais izglītības modelis, kas tik milzīgu uzsvaru liek uz "piedalīšanos", patiešām būs ātrākais un labākais ceļš saprātīgu cilvēku audzināšanai? Lūk manas atbildes uz šiem jautājumiem. 1. Kāpēc man vajag šo pieredzi? Ir lietderīgi sākt ar šo vienkāršo jautājumu. "Visi dara tā" labi der spēlējot "Ādamam bij' septiņ' dēli

Gandrīz ikviens cilvēks sajūt lepnumu sevī sakot, es esmu brīvs cilvēks, dzīvoju brīvā valstī, man pieder māja, mašīna... Ja teikuma sākums "es esmu brīvs cilvēks" pēc būtības nepasaka neko (jo nav jau īsti skaidrs, kas tad tā brīvība ir), tad turpinājums "es dzīvoju brīvā valstī" iznīcina brīvību pašam cilvēkam pat nepamanot. Te sākas PIEDERĒŠANA- es esmu daļa no valsts. Un nav jau svarīgi, kam mēs izvēlamies piederēt: valstij, ģimenei, darbavietai, reliģijai vai partijai. Piederēt nozīmē vismaz daļēji pakārtot savas domas un nodarbes kādam citam spēkam. Es piederu un man pieder- to mūsos ieliek jau ar mātes pienu. To nav grūti izdarīt, jo mēs esam pārāk atkarīgi no citiem cilvēkiem. Tāpēc vajadzība pēc piederības ir tik ļoti dabiska, ka ir grūti pat ielīst savās smadzeņu dzīlēs, lai to pētītu un analizētu. Apzināti vai neapzināti šo piederēšanas vajadzību mēs kārtīgi cenšamies nostiprināt skolā, liekot bērniem un jauniešiem būt savas skolas, ciema un valsts

Dzīve ir kā tamborēta mežģīne. Dienu no dienas, cilpiņu pie cilpiņas mēs veidojam rakstu, ko tikai pēc laika un no lielāka attāluma varam pa īstam saskatīt. Pienāk brīdis, kad ir skaidri saprotams, ka kaut kas jau izskatās pabeigts un sākusies "apmalītes tamborēšana". Varētu izdomāt turpinājumu esošajam, bet varbūt nolikt malā esošo un uzsākt pavisam citu rakstu, citā stilā, citā krāsā un citās noskaņās? Vienā gadījumā mūža beigās iegūstam ko lielu un nozīmīgu, otrā- daudz un dažādas pieredzes, kas, visticamāk, paliks neredzamas un nesaprotamas tiem, kas dzīvos pēc mums. Vienā gadījumā lielāks guvums ir cilvēcei kopumā, otrā - cilvēkam pašam.

Šīs ir divas atšķirīgas pieejas dzīvei. "Kāpēc?" cilvēki meklē pamatojumu, lietderīgumu, izdevīgumu un nozīmi savām darbībām. "Kāpēc ne?" cilvēki skatās uz dzīvi daudz vienkāršāk un radošāk. Ja darbības nerada kaitējumu citiem, kāpēc nedarīt un nepaskatīties uz nezināmo un nesaprotamo. Var dzīvot gan vienādi, gan otrādi. ...vien bēdīgi, ja cilvēks neuzdod sev nevienu no šiem jautājumiem.

Labs jautājums. ...patiešām, ikdienā taču mēs tos sinusus, kosinusus, logaritmus un vēl daudz, dzudz ko citu nemaz nelietojam. Ja mēs neesam matemātiķi, pētnieki vai inženieri, tad ekselis gluži labi tiek galā ar visām mūsu ikdienas vajadzībām. Kāpēc tik daudz laika skolā jāveltī matemātikai? ATBILDE:  Ja māca tikai iegaumēt formulas un likumus ( trenē atmiņu ), tad patiešām bez matemātikas stundām var iztikt. Atmiņu itin labi var trenēt mācoties valodas un to pielietojums nākotnē būs daudz nozīmīgāks nekā dažu formulu zināšana vai nezināšana. Cilvēkam bērnībā un jaunībā ir jāmācās un jāattīsta loģiskā domāšana un te nu neeksistē labākas treniņu nodarbības kā matemātikas stundas.