Turpināt iesākto, vai sākt ko jaunu?

Dzīve ir kā tamborēta mežģīne. Dienu no dienas, cilpiņu pie cilpiņas mēs veidojam rakstu, ko tikai pēc laika un no lielāka attāluma varam pa īstam saskatīt. Pienāk brīdis, kad ir skaidri saprotams, ka kaut kas jau izskatās pabeigts un sākusies "apmalītes tamborēšana". Varētu izdomāt turpinājumu esošajam, bet varbūt nolikt malā esošo un uzsākt pavisam citu rakstu, citā stilā, citā krāsā un citās noskaņās?

Vienā gadījumā mūža beigās iegūstam ko lielu un nozīmīgu, otrā- daudz un dažādas pieredzes, kas, visticamāk, paliks neredzamas un nesaprotamas tiem, kas dzīvos pēc mums. Vienā gadījumā lielāks guvums ir cilvēcei kopumā, otrā - cilvēkam pašam.


Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

par nacionālo identitāti

Cilvēks nav koks un nevar iesakņoties vienā vietā, Cilvēks nav putns un nevar aizlidot. Mums ir divas kājas, mēs stāvam uz zemes un pārvietojamies pa to. Cilvēka daba ir iekārtota tā, ka VAJAG gan vienu, gan arī otru. Stāvēt uz zemes  To pieprasa mūsu ķermenis, kam vajag jumtu un pārtiku un, kam vajag drošu vidi sadarbībai ar līdzcilvēkiem. Lielāku drošību dod tie, kuru valodu saprotam. Tā rodas piederība vienādi runājošo grupām, jeb nacionālā identitāte, kura ir augusi un attīstījusies līdz kolektīvam egoismam. Pārvietoties pa zemi Bez pārvietošanās un ģenētiskā fonda daudzveidības palielināšanas cilvēku suga degradētos. Pārvietošanās vēlme ir iekodēta cilvēka dabā. Mēs miermīlīgi pārvietojamies līdz brīdim, kamēr kolektīvais egoisms uzsāk uzbrukumus vājākiem. Ko darīt? Vispirms apzināties, ka Cilvēkam ir smadzeņu garoza (Domā lēnām, jeb 2.domāšānas sistēma), ko var izmantot, lai apzinātos, kā izmantojam vajadzību "stāvēt uz zemes" un, kā vajadzību "pārviet
Lasīt vairāk

...par Mīlestību

… ne to, kas liek taureņiem dejot vēderā (kas arī ir ļoti jauki), bet to, kas caur sirdi piepilda visu ķermeni un liek apskaut visu pasauli... Bija laiks, kad es studēju bībeli. Gribēju saprast, kāpēc tā tika uzrakstīta un saglabājusies gadu tūkstošu garumā. Lai cik daudz nežēlīgu rīcību arī ir aprakstīts vecajā derībā, tā man palīdzēja sajust un saprast Dieva (Visuma, Augstākā spēka) klātbūtni. Pēc tam, lasot jauno derību vēlreiz un vēlreiz, centos atrast, kāpēc bija nepieciešams vēl viens pravietis (Dieva dēls), ko īsti viņš sludināja un ko ir jāiemācās no daudzajiem evanģēliju stāstiem. Apmēram piektajā gadā kopš sāku lasīt Bībeli, Bhagavad Gītu un citus daudzos stāstus, sapratu, ka cilvēce tika audzināta gluži kā mēs audzinām savus bērnus. Pavisam maziņus ar piemēru, tad slavējot un mazliet sodot, pēc tam runājam un stāstām, kas ir labi un kas nē, un visbeidzot palaižam lielajā pasaulē un ļaujam veikt pašiem savas izvēles. Cilvēces pusaudža gadiem bi
Lasīt vairāk

Kā gūt pieredzi?

Pat neveicot aptauju, ir viegli uzminēt, ka tipiskā atbilde ir - darbojoties un piedaloties. ...vai patiešām cilvēkam visu būtu jāpamēģina, lai pieņemtos gudrībā? Vai cilvēkam būtu "jāizbrien visi džungļi", lai saprastu sevi un lietu sakarības? Ja tomēr "Jā", tad, kas jāņem vērā izdzīvojot dažādas situācijas? Jaunībā un savos spēka gados, es nedomājot metos dažādās avantūrās, projektos, citu izdomātās "spēlēs" un diskusijās. Tā ir izdevies iegūt pieredzes stāstus gandrīz ikvienai situācijai. Tagad atskatoties domāju, cik no tā bija patiešām lietderīgi un, vai patiešām viss bija jāizdzīvo pašai? Vai jaunais izglītības modelis, kas tik milzīgu uzsvaru liek uz "piedalīšanos", patiešām būs ātrākais un labākais ceļš saprātīgu cilvēku audzināšanai? Lūk manas atbildes uz šiem jautājumiem. 1. Kāpēc man vajag šo pieredzi? Ir lietderīgi sākt ar šo vienkāršo jautājumu. "Visi dara tā" labi der spēlējot "Ādamam bij' septiņ' dēli
Lasīt vairāk