Kas ir brīvība?
Gandrīz ikviens cilvēks sajūt lepnumu sevī sakot, es esmu brīvs cilvēks, dzīvoju brīvā valstī, man pieder māja, mašīna...
Ja teikuma sākums "es esmu brīvs cilvēks" pēc būtības nepasaka neko (jo nav jau īsti skaidrs, kas tad tā brīvība ir), tad turpinājums "es dzīvoju brīvā valstī" iznīcina brīvību pašam cilvēkam pat nepamanot. Te sākas PIEDERĒŠANA- es esmu daļa no valsts. Un nav jau svarīgi, kam mēs izvēlamies piederēt: valstij, ģimenei, darbavietai, reliģijai vai partijai. Piederēt nozīmē vismaz daļēji pakārtot savas domas un nodarbes kādam citam spēkam.
Es piederu un man pieder- to mūsos ieliek jau ar mātes pienu. To nav grūti izdarīt, jo mēs esam pārāk atkarīgi no citiem cilvēkiem. Tāpēc vajadzība pēc piederības ir tik ļoti dabiska, ka ir grūti pat ielīst savās smadzeņu dzīlēs, lai to pētītu un analizētu.
Apzināti vai neapzināti šo piederēšanas vajadzību mēs kārtīgi cenšamies nostiprināt skolā, liekot bērniem un jauniešiem būt savas skolas, ciema un valsts patriotiem. Vēlāk ikviena darbavieta "rūpējas par lojāliem darbiniekiem".
BRĪVĪBA cenšas izlauzties no šī, mūsos tik dziļi ieliktā, "piederēšanas cietuma", bet pieredze mums nekādas citas alternatīves nepiedāvā kā vien radīt pašam savu "piederēšanas cietumu"- jaunas partijas, valstis, skolas, biedrības, domubiedru grupas, utt. Tā rodas ilūzija par brīvību, jo te es varu būt noteicējs (vismaz daļēji). Tā brīvībai parādās vēl viens "žogs apkārt esošā cietuma mūriem".
VARA cilvēkā ir ielikta vēl dziļāk nekā piederēšana. Izdzīvošana ir pirmais likums cilvēka smadzenēm. Mēs bieži cīņu par varu (būs varenākajam vai vismaz būt tuvustāvošam varas virsotnēm) nosaucam par brīvības cīņām. Tā nu brīvība, ielikta piederēšanas un varas valgos, spēj dzīvot vien intuīcijas līmenī, bet to mēs vēl neprotam saklausīt. Vien kā blāvas nojausmas skan: "b r ī v ī b a..." ...un mēs atkal ceļamies un ejam, lai stiprinātu žogus, kas drīz apklusina Brīvību uz laiku (vai varbūt laiku laikiem).
Uz šīs zemes brīvībai vārtus atver vien retais, bet tas nemaina sistēmu. Visapkātr notiek tas pats un tāpat. Mainās vien "cietuma mūru un žogu" nosaukumi un krāsas.
Katram pašam ir jāatrod ceļš uz savu intuīciju, sirdi un vietu, kur Brīvība mīt.
Ja teikuma sākums "es esmu brīvs cilvēks" pēc būtības nepasaka neko (jo nav jau īsti skaidrs, kas tad tā brīvība ir), tad turpinājums "es dzīvoju brīvā valstī" iznīcina brīvību pašam cilvēkam pat nepamanot. Te sākas PIEDERĒŠANA- es esmu daļa no valsts. Un nav jau svarīgi, kam mēs izvēlamies piederēt: valstij, ģimenei, darbavietai, reliģijai vai partijai. Piederēt nozīmē vismaz daļēji pakārtot savas domas un nodarbes kādam citam spēkam.
Es piederu un man pieder- to mūsos ieliek jau ar mātes pienu. To nav grūti izdarīt, jo mēs esam pārāk atkarīgi no citiem cilvēkiem. Tāpēc vajadzība pēc piederības ir tik ļoti dabiska, ka ir grūti pat ielīst savās smadzeņu dzīlēs, lai to pētītu un analizētu.
Apzināti vai neapzināti šo piederēšanas vajadzību mēs kārtīgi cenšamies nostiprināt skolā, liekot bērniem un jauniešiem būt savas skolas, ciema un valsts patriotiem. Vēlāk ikviena darbavieta "rūpējas par lojāliem darbiniekiem".
BRĪVĪBA cenšas izlauzties no šī, mūsos tik dziļi ieliktā, "piederēšanas cietuma", bet pieredze mums nekādas citas alternatīves nepiedāvā kā vien radīt pašam savu "piederēšanas cietumu"- jaunas partijas, valstis, skolas, biedrības, domubiedru grupas, utt. Tā rodas ilūzija par brīvību, jo te es varu būt noteicējs (vismaz daļēji). Tā brīvībai parādās vēl viens "žogs apkārt esošā cietuma mūriem".
VARA cilvēkā ir ielikta vēl dziļāk nekā piederēšana. Izdzīvošana ir pirmais likums cilvēka smadzenēm. Mēs bieži cīņu par varu (būs varenākajam vai vismaz būt tuvustāvošam varas virsotnēm) nosaucam par brīvības cīņām. Tā nu brīvība, ielikta piederēšanas un varas valgos, spēj dzīvot vien intuīcijas līmenī, bet to mēs vēl neprotam saklausīt. Vien kā blāvas nojausmas skan: "b r ī v ī b a..." ...un mēs atkal ceļamies un ejam, lai stiprinātu žogus, kas drīz apklusina Brīvību uz laiku (vai varbūt laiku laikiem).
Uz šīs zemes brīvībai vārtus atver vien retais, bet tas nemaina sistēmu. Visapkātr notiek tas pats un tāpat. Mainās vien "cietuma mūru un žogu" nosaukumi un krāsas.
Katram pašam ir jāatrod ceļš uz savu intuīciju, sirdi un vietu, kur Brīvība mīt.
Komentāri
Ierakstīt komentāru