...par Mīlestību

… ne to, kas liek taureņiem dejot vēderā (kas arī ir ļoti jauki), bet to, kas caur sirdi piepilda visu ķermeni un liek apskaut visu pasauli...

Bija laiks, kad es studēju bībeli. Gribēju saprast, kāpēc tā tika uzrakstīta un saglabājusies gadu tūkstošu garumā. Lai cik daudz nežēlīgu rīcību arī ir aprakstīts vecajā derībā, tā man palīdzēja sajust un saprast Dieva (Visuma, Augstākā spēka) klātbūtni. Pēc tam, lasot jauno derību vēlreiz un vēlreiz, centos atrast, kāpēc bija nepieciešams vēl viens pravietis (Dieva dēls), ko īsti viņš sludināja un ko ir jāiemācās no daudzajiem evanģēliju stāstiem.

Apmēram piektajā gadā kopš sāku lasīt Bībeli, Bhagavad Gītu un citus daudzos stāstus, sapratu, ka cilvēce tika audzināta gluži kā mēs audzinām savus bērnus. Pavisam maziņus ar piemēru, tad slavējot un mazliet sodot, pēc tam runājam un stāstām, kas ir labi un kas nē, un visbeidzot palaižam lielajā pasaulē un ļaujam veikt pašiem savas izvēles. Cilvēces pusaudža gadiem bija vajadzīgi baušļi, lai pateiktu, ka Dievs eksistē un par to nevajag aizmirst, ka vecāki jāciena, ka laupīt ir slikti, bet nogalināt ir neizpērkams grēks. Ko tālāk? Kā palaist cilvēku pasaulē, kur ne vienmēr ir viegli pielāgot vienu vai citu bauslības punktu daudzajās dzīves situācijās? Lasot vēlreiz un vēlreiz, sapratu, ka Jēzus mums mācīja par Mīlestību.

Savā augstprātībā nolēmu, ka Dievam vajadzīgi cilvēki, lai vairotu Mīlestību virs zemes. Tad es pūlējos radīt mīlestību sevī, bet bez rezultātiem. Bija tā, ka pūloties radīt mīlestību, es to izjutu mazāk un mazāk. Pārlasot vēlreiz jauno derību, sapratu (vai man tika dota sapratne), ka mīlestību dod Dievs un tā ir mana izvēle to lietot vai nē. Tad es arī iemācījos, ka mīlestība atnāk pie manis, kad esmu kopā ar dabu un kopā ar cilvēkiem, kas piepildīti ar mīlestību. Sapratu, ka es esmu tikai instruments Mīlestības pārvietošanai. Tagad reizēm man tās ir ļoti ļoti daudz un es eju meklēt, kam to atdot. Reizēm, kad sirdi piepildījušas nedienas un šķiet tūdaļ sākšu dusmoties un kādu negantu domu domāt, esmu iemācījusies sajust, ka Dievs mani sargā un man vajag tikai paļauties. Domāt labas domas, teikt labus vārdus un darīt labus darbus un atkal jau atnāk Mīlestība.

Mīlestība ir Dieva dāvana, kas piepilda no naida un dusmām tīras sirdis. Ne vienmēr un ne visiem mums izdodas ilgstoši tādiem būt. Bet ja mums izdodas satikt cilvēkus ar Mīlestības piepildītu sirdi, tā ir dāvana dubultā. Viņi dos mums šo mīlestību, jo cilvēks pats sev to nevar izlietot, var tikai atdot.

... tā ir citāda mīlestība, ne tā, kas liek taureņiem dejot vēderā, bet tā, kas piepilda sirdi un ļauj ar prieku skatīties uz šo pasauli. Tā ir tā enerģija, kas ļauj mums būt dzīviem, kad maizes ir mazāk; kas ļauj mums būt pašiem, kad apkārt ienaids valda; kas ļauj mums būvēt pat tad, “kad ķieģeļi beigušies” un pacelt smagumus, kas daudzkārt pārsniedz mūsu pašu spēkus.